Manas attiecības ar ROZI

Vēl kādu laiku atpakaļ man ar viņu nebija nekādu attiecību...ne pat garāmejošu. Bet, ja ieskatās dziļāk, varbūt tur pavīdēja pat kas nicinošs. Augu mistērijās pienāca brīdis sastapties ar Rozi. Cik ļoti es to nevēlējos...doma atgrūda un salkanums kāpa rīklē. Bet tā kā apzināti trenēju sevi atvērtībā un paļāvībā, iet tur ārpusē aiz savu pieņēmumu robežām, tad nedaudz caur negribu un nevaru lēnītēm vēru vaļā savu sirds telpu Viņai. Un tavu brīnumu, dziļu maģisku brīnumu... Viņa atvērās, uzplauka un ienāca manā tumšajā aizspriedumainajā kambarī! Ienesot beznosacījumu Mīlestības lākturi un biezu samtainas ādas grāmatu, No šī brīža apjautu, ka nekas vairs nebūs ierasti - kas bijis, tas pagājis un var tapt jauns. Verot grāmatu pa lapai, ar vien lasu ik ziedlapiņā ierakstīto. To sāpi par tik ļoti nonivelēto un stereotipiem apaugušo statusu mūsu laikmetā, dzelmi, kurai pieskarties atļauts ne katram, augstāko dievišķo saslēgumu, tur septītajās debesīs un samtaini caurspīdīgu seksīgumu, kurš atveras dievietes klēpī.

Tur dzelmē, tinot asins dzirdamības dzīparu, ak, cik daudz pieredžu bijis maniem priekšgājējiem ar Rozi! Kaut viena tepat vēl neseni tikt nopērtam ar Rozes žagariem. To raudošo, aizvainoto puišeli un mācību par sevis atsekošanu, turēšanu un nedarbiem. Māsu mīlestību ik dzelksnī.

Un rozes broša gadsimtu vecajā fotogrāfijā ar vecvecvecmāmiņu stāsta tik daudz par dzimtas sieviešu sirdslietām. Par sievietes cēlumu, viedumu un stoisko dabu, trauslā vieglumā...

Un tepat esmu es ar...ar sevis mīlestību, pieņemšanu, atklāšanu. Pieņemt un atklāt no jauna to daļu, kurai nicinājumā esmu uzgriezusi vaigu. Pieņemt un iemīlēt, to sievietes dievišķo aspektu, kuram neesmu vēlējusies ticēt, jo manī taču tā nav. Bet ir! Un kā vēl ir! Un neinteresēties ko kāds par to vai šo vai kādā kastē mani grib ielikt, aizmālēt ar stereotipu smāķi.

Dot upuri, kas patiesībā ir bijis viegli, bet arī pateicībā un pazemībā to saņemt.